Raksts

Vēstures aculiecinieki: Nīkajas koncils senajos avotos (1. daļa)

Glens L. Tomsons (Glen L. Thompson)

Pirmpublikācija: Wisconsin Lutheran Quarterly, 122. sēj., Nr. 4 (2025. gada rudens), 245.–268. lpp.

Tā kā pēdējā laikā ir izskanējuši dažādi apgalvojumi par to, kas Nīkajas koncilā patiesībā notika, vai pat par to, vai mēs par tā norisi vispār varam ko vairāk nekā tikai minēt, šis pētījums ir iecerēts, lai aplūkotu tiešo aculiecinieku aprakstus un noskaidrotu, ko tie mums stāsta par notikušo.¹ Sv. Hieronīms savā Dialogā pret luciferiāņiem, kas sarakstīts ap 380. gadu, rakstīja, ka ikviens var „lasīt Nīkajas koncila aktus [acta] un bīskapu vārdus”.² Aptuveni septiņdesmit piecus gadus vēlāk baznīcas vēsturnieks Sozomens, rakstīdams par notikumiem gados pēc koncila, stāsta par gadījumu, kad divi Ārija atbalstītāji, Eisēbijs no Nikomēdijas un Teognijs no Nīkajas, „uzpirka notāru, kuram imperators bija uzticējis Nīkajas koncila dokumentu glabāšanu, un izdzēsa savus parakstus”.³ Šīs ziņas liek domāt, ka par slaveno koncilu tika glabāts kaut kāds protokols vai oficiāli pieraksti un ka tie pēc 325. gada bija zināmā mērā pieejami. Diemžēl gadsimtu gaitā tie ir gājuši zudumā. Kas mums ir palicis, ir triju atsevišķu dalībnieku — imperatora Konstantīna, Eisēbija no Cēzarejas un Atanāsija no Aleksandrijas — apraksti un atmiņas, kā arī ļoti īsa Eustātija no Antiohijas piezīme. Mums ir arī vēstule, kas rakstīta paša koncila vārdā. Bez dažām papildu izkaisītām ziņām vēsturniekiem šī nozīmīgā notikuma pārējā aina jāpapildina no dažāda garuma stāstījumiem, ko atstājuši septiņi senās kristīgās baznīcas vēsturnieki, kuri dzīvoja un rakstīja pusotra gadsimta laikā pēc koncila.

Mūsu trīs galvenie aculiecinieki veido savādu trijotni, un to var ilustrēt, aplūkojot viņu lomu koncilā. Konstantīns bija koncilu sasaucis, taču acīmredzami nebija parasts dalībnieks. Lai gan viņš bija klāt atklāšanā un citās sēžu daļās, viņam nebija balsstiesību. Un tomēr ir skaidrs, ka viņa klātbūtne bija jūtama un viņa viedoklim bija nozīme. Atanāsijs tolaik bija jauns diakons, tāpēc viņš kalpoja tikai kā sava bīskapa Aleksandra padomdevējs un, iespējams, arī sekretārs (rakstvedis). Tādējādi viņa ietekme, iespējams, neizpaudās koncila oficiālajās sēdēs. Visbeidzot mums ir Eisēbijs no Cēzarejas — vienīgais no trim, kas bija oficiāls dalībnieks un kas parādās kā viena no nozīmīgākajām figūrām koncila norisē. Tomēr, kā redzēsim, koncila sākumā viņš jau bija turēts aizdomās par ariānismu un savu reputāciju spēja attīrīt tikai vēlāk, kad bija piekritis parakstīt jaunsastādīto ticības apliecību. Tā neviens no šiem trim nebija pieskaitāms tiem 250 vai vairāk „parastajiem” bīskapiem, kas koncilā piedalījās.⁴ Turpmāk mēs pievērsīsim uzmanību tam, ko šo triju personu saglabājušies raksti mums stāsta par koncilu.

Konstantīns, imperators

Konstantīna agrīnās attiecības ar ticību un baznīcu ir bijušas nebeidzamu minējumu avots. Vai viņš pievērsās kristietībai politisku apsvērumu dēļ? Kad viņš redzēja savu slaveno parādību debesīs? Ja viņš kļuva par patiesu ticīgo, tad kad tas notika? Jaunākie pētījumi tagad ļauj mums izveidot pārliecinošu hronoloģiju un stāstījumu par Konstantīnu un viņa attiecībām ar baznīcu divās desmitgadēs pirms koncila sasaukšanas. Es šo hronoloģiju īsi pārskatīšu, jo šie notikumi ietekmēja imperatora attieksmi pret Nīkajas sapulci un viņa mērķus tajā.

Romas vēstures pētnieks Verners Eks (Werner Eck) ir būtiski palīdzējis parādīt, kā Konstantīns izbeidza jebkādu kristiešu vajāšanu savā teritorijā tūlīt pēc varas pārņemšanas tālajos Rietumos 306. gadā, lai gan dažviet tas, iespējams, stājās spēkā tikai tad, kad viņš turpmākajos gados provinci pēc provinces faktiski pārņēma savā kontrolē.⁵ Vispirms viņš devās uz dienvidiem cauri Ģermānijai un Gallijai; visticamāk, viņa parādība — debesu krusts jeb hī-rō zīme (☧) — notika Gallijā 310. gada vidū. Pēc tam viņš kādu laiku pārdomāja parādības nozīmi, apspriežot to ar vietējiem kristiešu reliģijas lietpratējiem, t. i., bīskapiem. 311. gada pavasarī viņš uzturējās Otēnā (Autun) un, iespējams, toreiz apspriedās ar tās bīskapu Retīciju. Viņš arī vairākkārt apmeklēja Arlu Gallia Narbonensis provincē un uzcēla tiltu Ķelnē, tādējādi nonākdams Marīna un Materna, šo divu pilsētu labi pazīstamo bīskapu, redzeslokā.

Starp parādības aprakstu un 312. gada kauju, kas Konstantīnam ieguva pašu Romu, Eisēbijs stāsta, ka imperators, apņēmies nepielūgt nevienu citu Dievu, „ataicināja tos, kas bija iesvētīti Viņa mācības noslēpumos, un jautāja, kas ir šis Dievs un ko nozīmē redzētās parādības zīme”.⁶ Šķiet, ka šajā laikā Konstantīna svītai kā sava veida garīgais padomdevējs jeb kapelāns pievienojās arī Hosijs no Kordovas — amatā, ko viņš saglabās gandrīz līdz imperatora dzīves beigām.⁷ Vismaz daļēji šo apspriežu rezultātā gados pirms uzvaras pie Milvija tilta Konstantīns nonāca pie pārliecības, ka viņa debesu hī-rō parādība nākusi no kristiešu Dieva un ir Viņa labvēlības un svaidījuma zīme.

Pēc kaujas imperators vairākus mēnešus uzturējās Romā un iepazinās ar Romas baznīcas vadītājiem, tostarp bīskapu Miltiādu.⁸ Pēc Magnencija sakāves Konstantīns tagad valdīja pār visu Rietumu impēriju, ieskaitot Ziemeļāfriku, un tā viņš atkal nekavējoties izdeva rīkojumus par reliģisko iecietību un vispārēju baznīcas īpašumu atdošanu arī visos šajos jaunajos apgabalos.

Tomēr, atsācis ceļojumus 313. gada sākumā, Konstantīns sāka saņemt sūdzības no Ziemeļāfrikas donātistiem, kuri žēlojās, ka nesaņem savu daļu no atdotajiem īpašumiem, un cēla arī citas apsūdzības pret katoliskās (t. i., vispārējās) baznīcas bīskapu Cecīliānu. Neapmierināti ar vietējām tiesām, viņi vērsās tieši pie imperatora, lūdzot, lai lietu izskata tiesneši no Gallijas. Konstantīns piekrita un iecēla šajā uzdevumā trīs iepriekš minētos Gallijas bīskapus — Retīciju, Maternu un Marīnu —, bet nolēma arī, ka sēdi Romā vadīs viņa jaunais paziņa, Romas bīskaps Miltiāds. Romas bīskaps savukārt uzaicināja piedalīties vēl piecpadsmit bīskapus, tā pārvērsdams tiesas sēdi arī par reģionālu baznīcas koncilu. 313. gada oktobrī tas attaisnoja Cecīliānu visās apsūdzībās.⁹ Donātisti tad vēlreiz vērsās pie imperatora, un tas noveda pie otra koncila Arlā 314. gadā. Šoreiz piedalījās pats imperators un vairāk nekā divi desmiti bīskapu, taču lēmums atkal bija prasītājiem nelabvēlīgs.¹⁰ Tādējādi jau veselu desmitgadi pirms Nīkajas koncila Konstantīns labi apzinājās baznīcas šķelšanos Ziemeļāfrikā un, iespējams, arī līdzīgo novaciāņu šķelšanos pašā Romā. Līdz 325. gadam Ēģiptē būs izveidojusies trešā grupa — melītieši.

Šķiet, ka šos agrīnos „koncilus” Romā un Arlā Konstantīns bija iecerējis kā tiesas sēdes saskaņā ar parasto romiešu tiesas procesu, kuras tikai vadīja baznīcas bīskapi, nevis laicīgas valsts amatpersonas. Tomēr sēžu vadītāji bīskapi paplašināja to sastāvu, uzaicinādami vēl citus reģiona bīskapus, un tā padarīja tās arī par reģionāliem jeb provinces baznīcas konciliem. Līdz 318. gadam Konstantīns oficiāli dos kristiešiem iespēju vērsties ar savām lietām baznīcas tiesās laicīgo tiesnešu vietā; šo bīskapu tiesu lēmumiem bija juridisks spēks, un tie nebija pārsūdzami.¹¹ Tā desmitgadē starp Milvija tiltu un Nīkaju Konstantīns pakāpeniski guva personisku pieredzi gan ar mazākiem vietējiem un provinces baznīcas konciliem, gan ar baznīcas iekšējām problēmām. Kad viņš 325. gadā sasauca lielu visas baznīcas koncilu, tas bija mēģinājums ne tikai atrisināt svarīgus baznīcas jautājumus, bet darīt to tur, kur viņš bija redzējis mazākus koncilus cietam neveiksmi, — un darīt to tādā veidā, kas atbilstu romiešu tiesību tradīcijas godīgai un objektīvai tiesai.

Pirms gadsimta tekstus, kas attiecas uz šiem notikumiem, hronoloģiskā secībā sakārtotus un numurētus kā Urkunden (Urk.), ērti apkopoja H.-G. Opics (H.-G. Opitz) sava Athanasius Werke trešajā sējumā. Šie teksti kopā ar tulkojumiem angļu valodā tagad ir pieejami tīmekļa vietnē www.fourthcentury.com līdz ar īsiem ievadiem un savstarpēji konkurējošajām hronoloģijām, ko piedāvājuši Opics, Rouens Viljamss (Rowan Williams), Sāra Pārvisa (Sara Parvis) un jaunākajā laikā Uta Heila (Uta Heil) ar līdzautoriem Berlīnes Athanasius Werke sērijas turpinājumā (3.3. sējums).¹² Turpmāk es šos dokumentus citēšu pēc nesenā Berlīnes izdevuma Dok. numerācijas.¹³

Konstantīna liecība par Nīkajas koncilu gandrīz pilnībā nāk no viņa izdotajām vēstulēm — īpaši desmit vēstulēm, kas tieši attiecas uz koncilu un tā sekām un ko viņš izdeva laikā no 324. gada beigām līdz 328. gada sākumam. Agrākā saglabājusies Konstantīna vēstule, kas tieši skar Ārija problēmu, bija rakstīta gan Aleksandram no Aleksandrijas, gan Ārijam, veltīgi mēģinot strīdu izšķirt bez koncila; to uz Aleksandriju 324. gada beigās nogādāja Hosijs no Kordovas.¹⁴ Uzzinājis, ka šī misija cietusi neveiksmi, imperators izdeva vēl vienu, tagad zudušu vēstuli, ar kuru sasauca vispārēju koncilu, kam bija jāsanāk Ankīrā 325. gada vasarā. 325. gada sākumā viņš izsūtīja trešo vēstuli, ar kuru sanāksmes vietu pārcēla uz Nīkaju; šī vēstule ir saglabājusies tikai sīriešu valodā.¹⁵ Viņa piedāvājums segt ceļa izdevumus rāda, ka viņš nopietni vēlējās lielu dalībnieku skaitu.

Ir saglabājušās sešas imperatora vēstules, kas rakstītas nedēļās un mēnešos tūlīt pēc koncila. To vidū ir visai garā imperatora vēstule Ārijam, kurā viņš pilnībā atbalsta koncila kristoloģiju un aicina Āriju atsaukt savus maldus.¹⁶ Dažus mēnešus vēlāk, kad Ārijs neatbildēja, imperators izdeva ediktu, ar kuru apstiprināja koncila lēmumu par herētiķa atcelšanu no amata un pavēlēja, piedraudot ar nāvessodu, sadedzināt visus Ārija rakstus.¹⁷

Aptuveni tajā pašā laikā vēstule, kas adresēta Aleksandrijas draudzei, apstiprināja Ārija krišanu un mudināja draudzi sekot koncila lēmumiem, jo „trīssimt bīskapu kopīgais spriedums nevar būt nekas cits kā Dieva mācība”.¹⁸ Līdzīga vēstule tika nosūtīta Nikomēdijas draudzei, jo tās bīskaps Eisēbijs bija „nekaunīgi” pievienojies Ārija „pilnīgi diskreditētajiem meliem”! „Ja,” imperators turpina, „kāds nesaprātīgi uzdrošināsies slavēt vai pat ar labu vārdu pieminēt šos samaitātājus, viņu savaldīs ... Dieva kalpa rīcība, tas ir, es pats.”¹⁹ Vēl viena imperatora vēstule tika nosūtīta Teodotam no Laodikejas, Ārija atbalstītājam, kas Nīkajā acīmredzot nebija klāt, brīdinot viņu turpmāk vairs neļauties Ārija un viņa piekritēju ietekmei.²⁰ Divas citas imperatora vēstules datējamas nedaudz vēlāk — attiecīgi ar 326. gada beigām un 327. gadu — un rāda, ka imperators vēl aizvien nebija atteicies no cerības atjaunot vienotību baznīcā, atjaunojot amatā šķietami nožēlas pilno Āriju.²¹

Vēl viena vēstule, kas datējama ar nedēļām pēc koncila, bija adresēta impērijas baznīcām kopumā.²² Konstantīns atkal skaidri norāda, ka viņa mērķis pāri visam ir, „lai katoliskās baznīcas vissvētītākajās sapulcēs tiktu uzturēta viena ticība, patiesa mīlestība un nemainīga nodošanās Visuvarenajam Dievam” (3.17.1). Tāpat kā citās vēstulēs viņš sevi sauc par συνθεράπων ὑμέτερος, „jūsu līdzkalpu” (3.17.2). Tad imperators lielāko vēstules daļu velta domstarpībām, kas baznīcu jau ilgi bija nomocījušas, — savstarpēji konkurējošām Lieldienu svinēšanas paražām.²³ Savā vēstulē Konstantīns apgalvo, ka arī šajā jautājumā koncils bija panācis vienprātību.²⁴

Konstantīna liecība

Iezīmējuši apstākļus, kādos tapa šīs Konstantīna vēstules, tagad varam pievērsties tam, ko tās konkrēti saka par koncilu.

Savā vēstulē, ar kuru sanāksmes vietu pārcēla uz Nīkaju, imperators min trīs pārcelšanas iemeslus: „tāpēc ka ierodas bīskapi no Itālijas un pārējām Eiropas zemēm, tāpēc ka tur ir lielisks gaisa siltums, un lai es pats varētu būt klāt kā skatītājs un līdzdalībnieks [κοινωνὸς] tajā, kas tiks darīts” (Dok. 22.2). Šķiet, ka pirmais mērķis netika sasniegts, jo, cik mums zināms, vienīgie Rietumu bīskapi, kas ieradās, bija viens bīskaps no Itālijas (neskaitot divus presbiterus, kas pārstāvēja Romas bīskapu), viens no Spānijas, viens no Gallijas un viens no Prokonsulārās Āfrikas (Kartāgas).

Savā vēstulē baznīcām (Dok. 30), kas rakstīta tūlīt pēc koncila, Konstantīns iesāk ar sēžu pamatojumu. Viņa augstākā prioritāte, viņš saka, ir, „lai katoliskās baznīcas vissvētītākajās sapulcēs tiktu saglabāta ticības vienotība, mīlestības patiesums un vienprātība nodošanās Visuvarenā Dieva pielūgsmei” (Vit. Const. 3.17.1). Viņš secināja, ka tas prasa, lai „visi bīskapi vai vismaz to lielākā daļa tiktu sapulcināti vienā vietā uz koncilu, kur tie varētu apspriest ikvienu mūsu vissvētākās reliģijas jautājumu. Tā mēs sapulcinājām tik daudzus, cik vien iespējams, un arī es pats biju klāt kā viens no jums; jo es nenoliegšu to, par ko īpaši priecājos, — ka esmu jūsu līdzkalps” (3.17.2).

Tomēr pēc tam viņš sniedz ļoti maz ziņu par pašu sēžu norisi: „Tad visi jautājumi tika sīki izpētīti, līdz nāca gaismā lēmums, kas izrādījās pieņemams Tam, kurš visu pārrauga, un kas nesa vienotu piekrišanu, neatstājot neko, kas ticības lietās varētu izraisīt nesaskaņas vai strīdus” (3.17.2).

Tikai par jautājumiem, kas saistīti ar Lieldienām, viņš izsakās sīkāk. Koncilā „tika apspriests arī jautājums par mūsu vissvētāko dienu, Lieldienām, un ar kopīgu piekrišanu tika nolemts, ka visiem visur tās jāsvin vienā un tajā pašā dienā” (3.18.1), tas ir, ka visām baznīcām jāseko paražām, kādas tiek ievērotas „Romas pilsētā, visā Itālijā, Āfrikā, visā Ēģiptē, Spānijā, Gallijā, Britānijā, Lībijā, visā Grieķijā un Āzijas, Ponta un Kilikijas diecēzēs” (3.19.1). Starp šiem diviem izteikumiem Konstantīns apraksta dažādas problēmas puses — ka pēc dažiem aprēķiniem Lieldienas reizēm iekrītot divreiz vienā un tajā pašā gadā (3.18.4) un ka, lietojot dažādus Lieldienu datumus, kristieši dažviet jau baudīja pēclieldienu laika svētkus, kamēr citviet kristieši vēl bija Gavēņa laika nožēlā un gavēšanā (3.18.6). Tāpat, iespējams, atspoguļodams koncila apspriedes, viņš apgalvo, ka pareiza un vienota Lieldienu datuma aprēķināšanas un svinēšanas kārtība sniedzas atpakaļ līdz Kristum un Viņa apustuļiem (3.18.2–3), ka koncila risinājums skaidrāk nošķirs baznīcu no jūdiem un viņu svētkiem (3.18.3–4), ka tas palīdzēs baznīcai palikt vienotai, kaut arī tās locekļi ir tik plaši ģeogrāfiski izkliedēti (3.18.5), un ka lielos baznīcas apgabalos šī kārtība jau tiek praktizēta (3.19.1). Visbeidzot viņš paziņo, ka „viss, kas tiek nolemts bīskapu svētajās sapulcēs, uzskatāms par dievišķās gribas izpausmi” (3.20.1), — nostāja, ko viņš turpinās atbalstīt arī nākotnē, vienlaikus būdams spiests saskarties ar savstarpēji cīnošos koncilu un to bieži vien pretrunīgo lēmumu realitāti.

Savā vēstulē aleksandriešiem (Dok. 29 = Decr. 38.1–9), arī rakstītā drīz pēc koncila, viņš pastāsta nedaudz vairāk par pārējām debatēm, kas Nīkajā notikušas:

Visi jautājumi, kas šķita neskaidri vai varēja novest pie nesaskaņām, ir apspriesti un rūpīgi izpētīti. Lai dievišķā Majestāte piedod to diemžēl milzīgo zaimu daudzumu, ko daži nekaunīgi izteica pret mūsu vareno Pestītāju, mūsu dzīvību un cerību, paziņodami un apliecinādami lietas, kas ir pretrunā ar Dieva iedvesmotajiem Rakstiem. Vairāk nekā trīssimt bīskapu, ievērojami ar savu mērenību un asu prātu, bija vienprātīgi, apstiprinādami vienu un to pašu ticību — ticību, kas radusies saskaņā ar Dieva bauslības patiesībām. Ārijs vienīgais bija velna maldināts, un izrādījās, ka viņš ir vienīgais, kas apņēmies izplatīt šo bezdievīgo ļaunumu, vispirms jūsu vidū un pēc tam arī citur. ... Šis lēmums, ko pieņēmis trīssimt bīskapu kopīgais spriedums, nevar būt nekas cits kā Dieva mācība, jo īpaši tāpēc, ka Svētais Gars ir izgaismojis dievišķo gribu, ieliekot to tik daudzu cienījamu vīru prātos. (4–5, 8)

Rūpīgā kristoloģisko jautājumu apspriešana, ariāņu ideju aizstāvēšana no dažu klātesošo puses, galīgā vienošanās par Bībeles mācību un Ārija un viņa uzskatu nosodīšana — visi šie koncila aspekti šeit ir apliecināti. Un imperators aizgāja pārliecināts, ka koncila kopīgo gudrību iedvesmojis pats Dievs.

Vēl viena drīz pēc tam rakstīta imperatora vēstule bija adresēta Nikomēdijas draudzei (Dok. 31 = Decr. 41.1–17), un tajā Konstantīns apraksta savas attiecības ar tās bīskapu Eisēbiju, kurš koncila lēmumu bija parakstījis tikai negribīgi. Šis Eisēbijs, kas nav jājauc ar baznīcas vēsturnieku un Cēzarejas bīskapu, sākotnēji bija Berītas (Beirūtas) bīskaps un kļuva par Nikomēdijas bīskapu kādu laiku pēc 314. gada. Tur viņš cieši iepazinās ar Licīniju, Austrumu impērijas rezidējošo Augustu, un viņa sievu Konstanciju, Konstantīna māsu. Eisēbija saikne ar Licīniju kļuva par apgrūtinājumu, kad Konstantīns to 324. gadā sakāva. Šajā vēstulē Konstantīns saka, ka Eisēbijs „piedalījās tirāna nežēlībā” un ka „daudzi apstākļi mums skaidri rāda, ka viņš pilnībā atradās tirāna aizbildniecībā” (9). Vēl asāk: „Brīdī, kad tuvojās pretējo karaspēku sadursme, viņš slepus sūtīja 'acis' mani izspiegot un tikai nedaudz atturējās no bruņotas palīdzības sniegšanas tirānam” (10).

Šajā vēstulē Konstantīns cenšas parādīt Nikomēdijas ļaudīm, ka viņu bīskapa raibajai politiskajai pagātnei līdzās stāv viņa teoloģiskie maldi. Viņš to dara, stāstīdams garīdzniekiem, ka koncilā, „kurā es pats biju klāt, kā to prasīja mana sirdsapziņa”, viņa „vienīgā vēlēšanās bija nodibināt pilnīgu vienotību un jo īpaši atspēkot un atmest šo jautājumu, kas aizsākās ar aleksandrieša Ārija neprātu, bet strauji guva spēku ar Eisēbija ļauno un postošo aizstāvību” (13).²⁵ Viņš turpina:

Dārgie un visaugstāk godātie draugi, cik uzstājīgi (jo viņa sirdsapziņa viņu bija notiesājusi) un cik nekaunīgi šis cilvēks Eisēbijs pievienojās šiem pilnīgi diskreditētajiem meliem! Viņš slepus sūtīja citus kā vēstnešus, lai mani pierunātu, un lūdza manu atbalstu zināmā mērā, jo baidījās, ka tad, ja viņu pieķers tik lielā grēkā, viņu izraidīs no viņa godājamā amata. Dievs man ir liecinieks (lai Viņš turpina Savu labestību man un jums), ka Eisēbijs sagrozīja manu spriedumu un viltīgi mani apgāja, kā arī jūs to uzzināsiet. Toreiz viss tika darīts, kā viņš vēlējās, un visus savus ļaunos nodomus viņš slēpa savā prātā. (14)

Šos mēģinājumus pa sētas durvīm ietekmēt imperatoru Eisēbijs un citi Ārija sabiedrotie noteikti veica vai nu tieši pirms koncila, vai, kas ticamāk, koncila debašu laikā. To, ka Eisēbijs savu patieso nostāju „slēpa”, apstiprina arī citi senie autori.²⁶ Visbeidzot, pat pēc tam, kad koncils bija šo lietu izlēmis, Eisēbijs un viņa līdzgaitnieks Teognijs no Nīkajas turpināja atbalstīt Āriju un pārējos, kas bija izslēgti ar anatēmu, bet vēl aizvien „uzpūta nevienprātības uguni liesmās” (15), un tāpēc Konstantīns lika izsūtīt arī viņus (16).²⁷

Šie Konstantīna apraksti ir ļoti vērtīgi, jo tie rakstīti tik tuvu notikumiem. Citādi šos notikumus mēs ieraugām tikai īsos uzplaiksnījumos 5. gadsimta baznīcas vēsturnieku plašākajos literārajos darbos, un arī tie ne vienmēr ir objektīvi. Tomēr, kā redzēsim, imperatora teiktais labi iekļaujas ainā, ko mums sniedz pārējie aculiecinieki.

Varbūt būtu jāatzīmē arī kaut kas, kā nav ne paša Konstantīna liecībā, ne kāda cita mūsu aculiecinieka liecībā. Pēdējās desmitgadēs bieži ir apgalvots, ka Konstantīns ietekmējis koncilu pieņemt noteiktu Jaunās Derības kanonu. Šis apgalvojums brīvi balstās uz vēstuli, kurā Konstantīns lūdz Eisēbiju no Cēzarejas sagatavot piecdesmit greznus Svēto Rakstu (τῶν θείων γραφῶν) eksemplārus augošajai baznīcai viņa jaunajā galvaspilsētā Konstantinopolē.²⁸ Eisēbijs šo vēstuli ievieto 4. grāmatā — sava veida pielikumā savai imperatora biogrāfijai — kopā ar citām vēstulēm, kas rāda imperatora rūpes par baznīcu, un tas apgrūtina tās datēšanu. Tomēr, tā kā vēstule apliecina, ka jaunā galvaspilsēta strauji auga, vēstule noteikti datējama vairākus gadus pēc tās iesvētīšanas 330. gadā. Tajā arī nav nekādas konkrētas norādes ne uz Jauno Derību, ne kādiem kanona jautājumiem, ne uz Nīkaju. Sokrats Sholastiks, gadsimtu vēlāk sastādīdams savu Baznīcas vēsturi, ievietoja šo vēstuli tūlīt aiz četrām Konstantīna vēstulēm no koncila beigām (Dok. 25, 28–30) ar vienkāršu virsrakstu „Cita vēstule”. Tas acīmredzot pavēra durvis nepatiesajiem apgalvojumiem, ka koncils ar Konstantīna līdzdalību apspriedis un izlēmis Jaunās Derības kanonu. Senajos avotos nav nekā, kas to apstiprinātu.

Turpinājums: 2. daļa — Eisēbijs, Atanāsijs, Eustātijs, kanoni un nobeigums ›

Māc. Dr. Glens L. Tomsons (Glen L. Thompson) tika nozīmēts kalpošanai Lusakā, Zambijā, kur viņš kalpoja sešus gadus (1977–1983). Studējot seno vēsturi Kolumbijas universitātē, viņš nodibināja pirmo WELS draudzi Ņujorkā. Divas viņa lielās mīlestības — misija un evaņģelizācija, no vienas puses, un zinātniskās studijas, no otras — turpināja vadīt viņa gaitas, kad viņš mācīja Mičiganas Luterāņu seminārā un Viskonsinas Luterāņu koledžā un aizsāka to, kas tagad ir WLS Mācītāju studiju institūts (Pastoral Studies Institute). 1999. gadā viņš tika uzaicināts lasīt lekcijas SALEM Honkongā, un tā aizsākās virkne mācību braucienu, kas noslēdzās ar pilna laika kalpošanu Āzijas Luterāņu seminārā par akadēmisko dekānu un Jaunās Derības un baznīcas vēstures profesoru (2011–2020). Pensijā viņš turpina mācīt pasaules misijas laukā un WLS programmā „Grow in Grace”, kā arī pētī, raksta un uztur savas tīmekļa vietnes www.fourthcentury.com un www.PaulineRoads.com. Viņa daudzās grāmatas apskatāmas viņa autora lapā vietnē Amazon.