Raksts

Vēstures aculiecinieki: Nīkajas koncils senajos avotos (2. daļa)

Glens L. Tomsons (Glen L. Thompson)

Pirmpublikācija: Wisconsin Lutheran Quarterly, 122. sēj., Nr. 4 (2025. gada rudens), 245.–268. lpp.

Šī ir raksta 2. daļa. ‹ 1. daļa — Konstantīns

Eisēbijs, Cēzarejas bīskaps

Mūsu otrais aculiecinieks bija Eisēbijs, kas jau desmit gadus bija kalpojis par bīskapu nozīmīgajā Palestīnas pilsētā Caesarea Maritima un tāpēc bija viens no ievērojamākajiem Nīkajas koncila dalībniekiem. Tieši tur viņš pirmo reizi satika Konstantīnu, un, iespējams, tieši tur viņš pirmo reizi nonāca aci pret aci ar Marķelu no Ankīras — bīskapu, pret kura kristoloģiju viņš uzrakstīs divas grāmatas.

Viņa paša teoloģiskie uzskati, kas zināmā mērā simpatizēja Ārija uzskatiem, jau dažus mēnešus pirms Nīkajas bija noveduši pie tā, ka sešdesmit bīskapu koncils Antiohijā viņu nosodīja.²⁹ No šīs sanāksmes saglabājusies sinodālā vēstule mums atgādina, ka līdz Konstantīna uzvarai 324. gada septembra vidū Austrumu imperators Licīnijs savās teritorijās jau kādu laiku bija aizliedzis baznīcas koncilus. Tāpēc sinode bija steidzami nepieciešama, jo „daudzviet baznīcas kārtība ir atstāta novārtā vai pat nicināta, un dekrētus, ko pieņēmuši citi koncili, daži pasaulīgi cilvēki ir pilnībā ignorējuši”. Koncila vēstulē ir iekļauta ticības apliecība un anatēmas, par kurām dalībnieki vienojušies, — visi, izņemot trīs, no kuriem viens bija pats Eisēbijs no Cēzarejas. Rezultātā, kā teikts, „mēs visi, līdzkalpotāji sinodē, esam nolēmuši neuzturēt sadraudzību ar šiem vīriem un uzskatīt tos par sadraudzības necienīgiem, jo viņu ticība ir kaut kas cits nekā katoliskās baznīcas ticība”.

Tā, kaut arī bija viens no vadošajiem bīskapiem visā grieķiski runājošajā baznīcā, Eisēbijs Nīkajā ieradās aizdomu ēnā. Lai sevi attaisnotu, viņš izvirzīja apspriešanai to, ko uzskatīja par uzlabotu ticības apliecību. Tomēr, lai gan tā netika nosodīta, to tomēr atzina par nepietiekamu, un tā Eisēbijs beigu beigās visai negribīgi parakstīja koncila sastādīto un apstiprināto ticības apliecību, kurā bija vārds homoousion. Pēc tam viņš uzrakstīja vēstuli savai draudzei un garīdzniekiem, lai paskaidrotu, kāpēc viņš ir pieņēmis koncila ticības apliecību. Šajā vēstulē Eisēbijs pats saglabāja gan savu, gan koncila ticības apliecību.³⁰

Eisēbijs atgriezās Cēzarejā un palika tur par bīskapu līdz savai nāvei četrpadsmit gadus vēlāk, turpinādams darboties reģionālajos baznīcas koncilos un rakstīt. Desmit gadus pirms Nīkajas viņš bija gandrīz pabeidzis savu slaveno Baznīcas vēsturi (Hist. eccl.). Vēlāk viņš to pagarināja tikai līdz Konstantīna uzvarai pār Licīniju 324. gadā, tāpēc par Nīkaju tajā nekas nav teikts.³¹ Tomēr drīz pēc koncila viņš sāka darbu pie slavinošas Konstantīna dzīves (Vit. Const.), kurā iekļauts koncila un imperatora lomas apraksts (3.4–24).³² Šis darbs, kas viņa nāves brīdī 339. gadā palika nepabeigts, rāda Eisēbija stingro pārliecību, ka Dievs imperatoru cēlis, lai tas gan nestu mieru vajātajai baznīcai, gan būtu tās vienojošs laicīgais atbalstītājs, un tas ir licis pētniekiem būt piesardzīgiem, vērtējot viņa versiju par Konstantīna līdzdalību, rīcību un noskaņojumu, tostarp attiecībā uz koncilu.

Kā tas pieklājas darbam, kura mērķis ir imperatora biogrāfija, sīkumu par teoloģiskajām apspriedēm Nīkajā tajā ir maz; tā vietā uzsvērta Konstantīna izšķirošā loma sanāksmes sarīkošanā, viņa cieņa pret bīskapiem, aktīvā iesaistīšanās apspriežamajos jautājumos un pastāvīgā līdzdalība pēc koncila. Darbs rakstīts aptuveni desmit gadus pēc koncila, un nav iemesla apšaubīt Eisēbija apraksta vispārējo precizitāti. Šis darbs, piemēram, ir mūsu agrākais avots divām Konstantīna vēstulēm, kas attiecas uz koncilu: 324. gada beigu vēstulei Ārijam un Aleksandram, kurā mēģināts lietu nokārtot bez koncila, un pēckoncila vēstulei, kurā pasludināta jaunā vienprātība Lieldienu svinēšanā.³³

Kā jau minēts, koncila teoloģiskie aspekti ir tikko pieminēti, un Dzīvē mēs velti meklējam kaut ko par Nīkajas kristoloģisko pusi. Tomēr tieši tas mums bija jāgaida. Eisēbijs nekad nekļuva par stingru Nīkajas kristoloģijas atbalstītāju. Patiesībā viņš aktīvi vērsās pret vairākiem tās aizstāvjiem. Kristoloģija bija centrā divus gadus ilgajam strīdam, ko viņš tūlīt pēc koncila risināja ar Eustātiju no Antiohijas un kas beidzās ar pēdējā atcelšanu no amata. Tikmēr, kad ap 329. gadu Marķels no Ankīras uzrakstīja traktātu pret Eisēbiju no Nikomēdijas un citiem par to, ka tie turpina atbalstīt ariāniskus uzskatus, arī Marķels tika atcelts no amata Konstantinopoles koncilā 336. gadā, kuru vadīja Eisēbijs no Nikomēdijas.³⁴ Tobrīd Eisēbijs no Cēzarejas ātri uzrakstīja savu Contra Marcellum, lai atbalstītu notikušo. Pēc tam, kad Marķelam un citiem bīskapiem pēc Konstantīna nāves (337) atļāva atgriezties, Eisēbijs uzrakstīja plašāku grāmatu pret Marķelu — Par baznīcas teoloģiju (De ecclesiastica theologia). Kā jau varētu gaidīt, nevienā no šiem diviem kristoloģiskajiem traktātiem Eisēbijs nekad nepiemin ne Nīkaju, ne tās ticības apliecību, ko Marķels abus būtu aizstāvējis.³⁵ Tā Eisēbija ieguldījums mūsu zināšanās par Nīkaju gandrīz pilnībā aprobežojas ar viņa sarakstīto imperatora Dzīvi un viņa paša vēstuli, kas sūtīta no koncila.

Eisēbija apraksts

Tomēr, pat ņemot vērā iepriekš minētās atrunas, Dzīve sniedz dažas noderīgas aculiecinieka ziņas. Eisēbijs savu sadaļu par koncilu iesāk, sacīdams, ka koncils tika sasaukts imperatora bažu dēļ par nemieriem Ēģiptē, ko izraisījis „skaudīgs gars” un tur notikusī melītiešu šķelšanās (3.4), kā arī par „ļoti bīstamo nekārtību”, ko radīja domstarpības par Lieldienu svinēšanu (3.5.1). Sākumā imperators mēģināja kristoloģisko jautājumu nokārtot bez koncila, bet „viņa vēstule Aleksandrijas kristiešiem nesasniedza vēlamo iedarbību” (3.5.3). Tieši tad viņš nolēma sasaukt vispārēju koncilu (σύνοδον οἰκουμενικήν), aicinādams bīskapus no visurienes (ἁπανταχόθεν) un mudinādams tos izmantot impērijas transporta sistēmu (3.6.1). Rezultāts bija liela ievērojamu baznīcas vadītāju sapulce — „bīskapu skaits pārsniedza 250, bet presbiteru un diakonu, kā arī daudzo citu pavadoņu skaits bija pilnīgi neizskaitāms” (3.8).

Bīskapi bija ieradušies maija gaitā, un imperators tiem nodrošināja ikdienas uzturu (3.9). Mūsu avoti min gan neformālas debates, gan oficiālākas galveno jautājumu apspriedes. Bet Eisēbijs to visu izlaiž un pāriet tieši pie imperatora oficiālās ierašanās jūnija vidū. „Kad nu pienāca noliktā diena, kurā koncils sanāca strīdīgo jautājumu galīgai izšķiršanai, katrs loceklis bija klāt pils centrālajā ēkā” (3.10.1). Eisēbijs skaidri liek saprast, ka pirms šīs dienas daudz kas jau bija noticis, taču imperators, kas koncilu bija sasaucis, acīmredzami vēlējās būt klāt noslēdzošajās apspriedēs.

Sapulce sēdēja, ar nepacietību gaidīdama imperatora ierašanos. Vispirms ienāca trīs imperatora svītas locekļi un daži citi „ticības draugi” (3.10.2); tad visi piecēlās, kad ienāca pats imperators, „kā kāds Dieva debesu vēstnesis ... izcils ar dievbijību un Dieva bijāšanu”. Tad bīskapi aicināja imperatoru apsēsties un paši ieņēma savas vietas (3.10.3–5). Tad piecēlās bīskaps, kas sēdēja goda vietā, un teica poētisku runu, slavēdams Dievu un pateikdamies Viņam par imperatoru (3.11). Eisēbijs šo apsveikuma bīskapu nenosauc vārdā. Teodorēts apgalvo, ka tas bijis Eustātijs no Antiohijas, bet Sozomens nosauc pašu Eisēbiju. Bārnss (Barnes) viņā saskata Eisēbiju no Nikomēdijas. Varbūt apsveikuma runas teica vairāk nekā viens bīskaps.³⁶

Tad vārdu deva imperatoram. Eisēbijs sniedz viņa runas kopsavilkumu („apmēram šādu” [τοῖον ἀπέδωκε λόγον] [3.11]), kas tika teikta latīņu valodā un pēc tam tulkota grieķiski galvenokārt austrumu klausītājiem (3.12.1–5).³⁷ Tajā Konstantīns nosoda „iekšējās ķildas Dieva baznīcā” un cer, ka viņš „varētu palīdzēt atrast līdzekli pret šo ļaunumu” (3.12.2–3). Viņš priecājas par vienotību, ko redz sev apkārt, un mudina bīskapus „no šī brīža sākt atmest tās nevienprātības cēloņus, kas bijusi jūsu vidū, un novērst strīdu samezglojumus, pieņemot miera principus” (3.12.5).

Pēc šī visai detalizētā imperatora ierašanās un runas apraksta Eisēbijs visu turpmāko norisi ietilpina vienā kodolīgā rindkopā:

[Konstantīns] deva atļauju tiem, kas koncilā prezidēja, izteikt savus uzskatus. Tad daži sāka apsūdzēt savus kaimiņus, kuri aizstāvējās un savukārt cēla pretapsūdzības. Tādā veidā katra puse izvirzīja neskaitāmas apsūdzības, un pašā koncila sākumā izcēlās vētrains strīds. Neraugoties uz to, imperators visus vienādi pacietīgi uzklausīja un ikvienu priekšlikumu uzņēma ar nelokāmu uzmanību, un, laiku pa laikam palīdzēdams gan vienas, gan otras puses argumentiem, viņš pakāpeniski noskaņoja pat viskaislīgākos strīdniekus uz izlīgumu. Tajā pašā laikā ar savas uzrunas sirsnību pret visiem un ar grieķu valodas lietošanu, kas viņam nebija gluži sveša, viņš parādījās patiesi pievilcīgā un laipnā gaismā, dažus pierunādams, citus pārliecinādams ar saviem argumentiem, uzslavēdams tos, kas runāja labi, un mudinādams visus uz vienprātību, līdz beidzot viņam izdevās tos novest pie viena prāta un viedokļa ikvienā strīdīgajā jautājumā. (3.13)

Šo apspriežu ilgums nav norādīts, un slavinošais imperatora lomas atspoguļojums lasītājam ir acīmredzams. Ko mēs no viņa apraksta varam apstiprināt, ir tas, ka par dažiem jautājumiem notika nopietnas, karstas debates, ka reizēm tieši vērsās pie Konstantīna un ka imperators centās apspriedi mīkstināt un pastāvīgi virzīt uz vienprātības nepieciešamību. Norāde uz viņa grieķu valodas lietošanu, iespējams, īpaši attiecas uz viņa piekrišanu homoousios (ὁμοούσιος) izvēlei kristoloģiskajās apspriedēs. Eisēbijs to sīkāk aprakstīja iepriekš minētajā vēstulē saviem garīdzniekiem Cēzarejā (Dok. 24 = Decr. 33):

[Konstantīns] ieteica visiem klātesošajiem tai [t. i., Eisēbija ticības apliecībai] piekrist un to parakstīt, un piekrist tās artikuliem, ievietojot vienu vienīgu vārdu — „vienā būtībā ar” [homoousios]. Viņš deva šī vārda skaidrojumu, sacīdams, ka „viņš [Dēls] nav 'vienā būtībā' tā, kā mēs to pieredzam savās miesās, it kā Dēls būtu radies, daloties vai atlūstot no Tēva. Jo Viņa daba nevar būt pakļauta nekādiem miesīgiem pārdzīvojumiem, jo tā nesastāv no matērijas, pastāv garīgā jomā, tai nav miesas. Tāpēc šādas lietas jādomā dievišķos, neizsakāmos jēdzienos.” Tādas bija mūsu visgudrākā un visdievbijīgākā imperatora teoloģiskās piezīmes; bet viņi bija apņēmušies pievienot vārdu „vienā būtībā ar” un sastādīja šādu apliecinājumu. (7)

Tad, sniedzis tās ticības apliecības tekstu, ko koncils apstiprināja, Eisēbijs savā vēstulē turpina:

Kamēr šī formula tika apspriesta, mēs rūpīgi jautājām, kādā nozīmē viņi ievieš „no Tēva būtības” un „vienā būtībā ar Tēvu”. Ar intensīvu jautāšanu un skaidrošanu vārdu nozīme tika rūpīgi izpētīta. Viņi skaidroja, ka frāze „vienā būtībā ar” norāda, ka Dēls patiesi ir no Tēva, bet nav Viņa daļa. (9)

un nedaudz vēlāk:

Tā, to apsvēruši, mēs atradām, ka ir pamats sacīt, ka Dēls ir „vienā būtībā” ar Tēvu; ne kā cilvēku miesas, ne kā mirstīgas būtnes, jo Viņš nav „vienā būtībā” tādējādi, ka Viņa būtība būtu dalīta vai kaut kas būtu nogriezts, vai ar Viņu būtu kaut kas darīts, vai Viņš būtu mainīts, vai būtu mainīta Tēva būtība un spēks (jo Tēva dabai nav tās pastāvēšanas sākuma, un tāpēc neviens no šiem aprakstiem uz to neattiecas). (12)

Tā Eisēbijs apkopo imperatora nostāju tādā veidā, kas sakrīt ar viņa paša pamatojumu homoousios pieņemšanai. Lai gan mēs varam būt nedaudz skeptiski par to, cik precīzi Eisēbijs atveido imperatora argumentāciju, šī liecība, šķiet, norāda, ka imperators teoloģiskajā apspriedē tiešām iesaistījās, un, kā šķiet, ar zināmu būtisku sagatavotību šajos jautājumos. Atkal — viņam rūpēja ne tikai nonākt pie veselīgas kristoloģijas, bet arī tas, lai tiktu sasniegta vienotība un saskaņa.

Pēc tam Eisēbijs savu koncila aprakstu Konstantīna dzīvē noslēdz šādi:

[Apspriežu] rezultāts bija tāds, ka viņi [bīskapi] ne tikai kļuva vienoti ticības jautājumos, bet ka visi vienojās arī par Lieldienu svētku svinēšanas laiku. Tie punkti, par kuriem visi bija vienisprātis, tika arī pierakstīti un saņēma katra locekļa parakstu. Tad imperators, uzskatīdams, ka tā ir guvis otru uzvaru pār Baznīcas pretinieku,³⁸ sarīkoja triumfa svētkus Dievam par godu. (3.14)

„Punkti, par kuriem visi bija vienisprātis” un kas „tika pierakstīti”, bija ne tikai ticības apliecība, bet arī divdesmit koncila kanoni, kas ir saglabājušies.³⁹ Pēc tam Konstantīns iekļāva visus bīskapus greznajās dzīrēs un svinībās par godu savas valdīšanas divdesmitgadei un personīgi pasniedza katram dāvanas (3.15–16). Visbeidzot imperators sacerēja vēstuli „savā paša rokrakstā”, kas adresēta „baznīcām” vispār un informē tās par koncila lēmumiem. Šajā vietā Eisēbijs iekļauj pilnu vēstules tekstu, kas galvenokārt ir par saskaņoto Lieldienu svinēšanas kārtību (Dok. 30; 3:17–20). Jāatzīmē, ka Eisēbijs nepievieno imperatora vēstules, kas attiecas uz Āriju. Atkal Dzīvei var pārmest to, ko tā par koncilu izlaiž, nevis to, ko tā iekļauj.

Eisēbijs noslēdz, aprakstīdams, kā imperators teica bīskapiem atvadu uzrunu, pirms tie devās mājup (3.21). Ievietodams vēstules tekstu pirms šīs ziņas, Eisēbijs, šķiet, liek saprast, ka bīskapi ņēma līdzi vēstules kopijas, lai izdalītu tās tiem bīskapiem, kas nebija piedalījušies. Eisēbijs apgalvo, ka sniedz šīs atvadu runas būtību;⁴⁰ kā jau gaidāms, viņš atkal uzsver saskaņas, vienotības un pazemības nozīmi. Un tā, raksta Eisēbijs, notika, ka „no tā laika tā sprieduma vienotība, pie kuras viņi bija nonākuši imperatora klātbūtnē, turpināja valdīt, un tie, kas ilgi bijuši šķirti, tika savienoti kā vienas miesas locekļi” (3.21).

Tomēr jau nākamajā Dzīves sadaļā viņš ir spiests šo optimistisko vērtējumu koriģēt, atzīdams, ka Ēģiptē „vēl aizvien plosījās nerimstošs konflikts, tā ka atkal tika traucēts imperatora miers”, un tas prasīja vēl vairāk imperatora iesaistīšanās un vēl citas vēstules (3.23).

Atanāsijs, Aleksandrijas diakons

Atanāsijs koncilā piedalījās kā topošs teologs.⁴¹ 5. gadsimta vēsturnieki viņu sauc par Aleksandra palīgu (tā Gelāsijs un Anonīmā baznīcas vēsture) vai padomdevēju (Rufīns), tomēr Gelāsijs saka, ka „visi atzina, ka viņam bija sava daļa šo svēto vīru korī” Nīkajā.⁴² Savā Otrajā apoloģijā jeb Apoloģijā pret ariāņiem, runādams par sevi trešajā personā, Atanāsijs saka, ka ariāņu „naids pret viņu ievērojami pieauga pēc tam, kad viņi Nīkajā sapulcētajā koncilā bija pieredzējuši viņa dievbijību pret Kristu, jo viņš drosmīgi runāja pret ariāņu neprātīgo bezdievību” (6). Sokrats rakstīja, ka Nīkajā ariāņiem „spēcīgi pretojās Atanāsijs” (1.8.13), un Sozomens (1.17.7) apgalvo, ka Atanāsijam „šķita esam vislielākā daļa padomē” par Ārija mācībām. Tomēr neviens nesniedz sīkākas ziņas, tāpēc, kā tieši Atanāsijs piedalījās, nav zināms. Tikai vairākus gadus vēlāk, kad viņš bija kļuvis par Aleksandra pēcteci bīskapa amatā (328. g. pēc Kr.), mēs varam sākt izsekot viņa uzplaukumam gan kā daiļrunīgākajam Nīkajas aizstāvim, gan kā redzamākajam mērķim, pret kuru vērsās tās pretinieki.

Lai gan teoloģiski un apoloģētiski darbi no viņa spalvas gandrīz nekavējoties sāka plūst pārpilnībā, pagāja ceturtdaļgadsimts pēc Nīkajas, pirms koncils kļuva par būtisku tēmu Atanāsija rakstos. Piemēram, viņa slavenajā darbā Par iemiesošanos, kas, šķiet, rakstīts tūlīt pēc koncila, ne Ārijs, ne koncils nav pieminēti,⁴³ un tikpat kā nav pieminēti arī viņa trijās Runās pret ariāņiem, kas rakstītas 330. gadu beigās un 340. gadu sākumā. Tikai viņa Nīkajas definīcijas aizstāvībā (De decretis) — dokumentu krājumā, ko 350. gadu sākumā savirknēja īsi stāstījumi, — tas mainās.⁴⁴

Pēc īsa ievada Atanāsijs raksta:

Lūk, kas notika ar Eisēbiju [no Nikomēdijas] un viņa biedriem Nīkajas koncilā: tā kā viņi bija ķildīgi savā bezdievībā un mēģināja cīnīties pret Dievu, viņu izteiksme bija pilnīgi bezdievīga. Bet sapulcētie bīskapi, kuru bija ap 300, lēnprātīgi un mīlestībā prasīja, lai viņi sevi paskaidro un aizstāv dievbijīgā veidā. Bet tikko viņi bija sākuši runāt, kad viņi tika nosodīti, un viens atšķīrās no otra. Tad, savas herēzes dēļ samulsuši, viņi klusēja un ar savu klusēšanu apliecināja kaunu, kas nāca pār viņu maldu mācību. Tad bīskapi, atmetuši viņu izdomātos jēdzienus, pretī tiem izklāstīja veselīgo un baznīcas ticību. (Decr. 2.6–3.2)

Tas apstiprina to, ko Konstantīns bija rakstījis Nikomēdijas draudzei par viņu bīskapa Eisēbija centieniem koncilā izplatīt savus neortodoksālos uzskatus.⁴⁵ Un tad Atanāsijs tūlīt piebilst:

Tā kā visi to [Nīkajas ticības apliecību] parakstīja, arī Eisēbijs un viņa biedri to parakstīja tieši ar tiem pašiem vārdiem, par kuriem tagad sūdzas: „no būtības” un „vienā būtībā” un ka „Dieva Dēls nav ne radījums, ne darinājums, ne viens no radītajām lietām, bet ka Vārds ir dzimums no Tēva būtības”. Un, kas tiešām ir dīvaini, Eisēbijs no Cēzarejas Palestīnā, kurš iepriekšējā dienā bija noliedzis, bet vēlāk parakstīja, sūtīja vēstuli savai baznīcai, sacīdams, ka tā ir baznīcas ticība un tēvu tradīcija, un publiski apliecināja, ka viņi iepriekš bijuši maldos un pārsteidzīgi cīnījušies pret patiesību. (3.2–3)

Šeit mums ir mazliet ļoti gaidītas hronoloģijas. Šķiet, ka Atanāsijs vispirms novieto debates ar Nikomēdijas bīskapu, kam cieši seko apspriede, kuras centrā bija otrs Eisēbijs (no Cēzarejas). Pēdējais sākumā atteicās pieņemt jebkādu formulējumu, kurā būtu termins homoousios, un izvirzīja pats savu ticības apliecību bez tā, taču tā tika noraidīta. Tad pēc vēl vienas apspriežu dienas viņš tika pārliecināts pieņemt homoousios lietošanu un piekrita parakstīt koncila ticības apliecību. Šķiet, ka arī viņa vēstule Cēzarejas draudzei tika nosūtīta ļoti drīz pēc tam.

Atanāsija De decretis turpinās, pārejot pie paša Atanāsija teoloģiskā izklāsta par kristoloģiskajiem jautājumiem, kas bija uz spēles. Pie Nīkajas un Ārija atbalstītājiem viņš atgriežas 18. sadaļas sākumā, sacīdams:

Nu Eisēbijs un viņa biedri jau iepriekš bija ilgi pratināti un atzīti par vainīgiem [nepareizā mācībā], kā jau sacīju. Bet tagad viņi parakstīja un pēc šīs prāta maiņas klusēja un atkāpās. ... Nu iepriekš minētās Kristus ienaidnieku negarīgās frāzes gan toreiz, gan tagad ir pierādītas kā pilnīgi zaimojošas. Turpretī tas, ko koncils pret viņiem rakstīja un noteica, rūpīgi izpētīts, izrādīsies pilnībā ietveram patiesību, un jo īpaši, ja rūpīgi pievērš uzmanību apstākļiem, kas šos izteikumus radīja un kas bija saprātīgi. Tas bija šādi. (18.1, 5)

Tad Atanāsijs skaidro saviem laikabiedriem (ap 350. g.), kāpēc mācības formulējumos pamatoti var lietot vārdus, kas Rakstos nav atrodami, ja vien tos saprot kā tādus, kas izsaka Rakstu jēdzienus. Pēc tam 19. sadaļā viņš skaidro, kāpēc koncils nolēma frāzei ἐκ τοῦ πατρὸς μονογενῆ pievienot paskaidrojošos vārdus τουτέστιν ἐκ τῆς οὐσίας τοῦ πατρός. Nākamajā sadaļā (20) viņš stāsta, kā ariāņi „tika pieķerti čukstam cits citam un mirkšķinām acis, ka 'līdzīgs' un 'vienmēr' un 'spēks' un 'Viņā' ir, kā jau iepriekš, mums un Dēlam kopīgi [izteikumi], un tā viņiem nebija grūti tiem piekrist”. Rezultātā ortodoksālie bīskapi „no savas puses atkal bija spiesti apkopot Rakstu jēgu un vēl precīzāk no jauna formulēt un pārrakstīt to, ko bija iepriekš teikuši, proti, ka Dēls ir homoousios ar Tēvu”. Traktāta noslēgumā pēc pēdējā slavinājuma Nīkajas koncila „dedzībai pēc patiesības” (32) viņš pievieno desmit dokumentus, galvenokārt no 325. gada tūlīt pēc koncila, — mūsu agrākās saglabājušās kopijas lielākajai daļai šo vēstuļu.⁴⁶

Desmit gadus vēlāk, ap 360. gadu, Atanāsijs uzrakstīja vēl vienu apoloģētisku darbu — šoreiz neseno 359. gada dubultsinožu analīzi Par Ariminas un Seleikijas sinodēm (De synodis). Tajā viņš sniedz mūsu vienīgo saglabājušos garāko izvilkumu no Ārija Thalia (15). Nerimstošais ariāņu konflikts lika viņam iekļaut dokumentālas liecības no agrākā perioda — Ārija agrīno vēstuli Aleksandram (16 = Dok. 1), kā arī virkni citu īsu vēstuļu fragmentu, kas datējami ar strīda attīstības gadiem (Dok. 6, 7, 11 un 16, visi 17. sadaļā). Viņš sniedz arī tekstus un analīzi astoņām vēlākām koncilu ticības apliecībām, kurām visām bija paredzēts aizstāt Nīkajas apliecību. Tā mēs atrodam daudz interesanta par koncila priekšvēsturi un ariāņu strīdu, bet maz par pašu koncilu. Tomēr šis darbs rāda, kā Nīkajas nozīme turpināja pieaugt. Ortodoksālie bīskapi 359. gada Ariminas (Rimini) koncilā tiek celti par piemēru, jo bija paziņojuši: „Jauni aicinājumi uz konciliem vairs neizplatīsies, jo bīskapi Nīkajā tos jau reizi par visām reizēm ir apsteiguši un izdarījuši visu, kas katoliskajai baznīcai bija vajadzīgs” (8). 36. un 45. sadaļā Atanāsijs atkal apkopo debates, kas noveda pie „no Tēva ousia” un homoousios, taču nepievieno nekādas jaunas detaļas.

Savā Vēstulē Ēģiptes un Lībijas bīskapiem (361) Atanāsijs brīdina par jaunas ticības apliecības izplatīšanu, kuras mērķis ir „mest ēnu uz Nīkajas koncilu un toreiz pret ariāņu herēzi izvirzīto ticības apliecinājumu” (5). Rakstīdams ap to pašu laiku savu Tomu Antiohijas ļaudīm, kur notika nopietna šķelšanās, viņš teica, ka, cenšoties panākt vienotību, nedrīkst prasīt neko vairāk par Nīkajas ticības apliecības pieņemšanu (4). Nākamajā gadā vēstulē jaunajam imperatoram Joviniānam Atanāsijs arī viņam iesaka „mācīties no mums katoliskās baznīcas ticību, ... ticību, ko apliecināja tēvi Nīkajā” (1), apgalvodams, ka tā ietver ticību, kas „sludināta no neatminamiem laikiem”, un ka tai piekrīt „baznīcas visās pasaules malās” (2). Viņš noslēdz, pievienojot pašu ticības apliecību (3).⁴⁷

Ap 369. gadu vecais bīskaps uzrakstīja pēdējo apjomīgo traktātu — Vēstuli Āfrikas bīskapiem, kurā atkal pasludina, ka Nīkajas bīskapi elpoja „Rakstu garu” (5), kad nosodīja ariāņu mācības.⁴⁸ Viņi bija mācījuši, ka „Vārds nav radījums/radība” (4), un nosodījuši ariāņu idejas, ka Vārds radīts no nekā (kā pārējā radība), ka bijis laiks, kad Viņa nebija, un ka pēc dabas Viņš ir mainīgs (5). Šie bīskapi „sakopoja no Rakstiem tās vietas”, kas parādīja šo mācību nepatiesību, un viņi to darīja ne paši no sevis, bet arī ar „tēvu liecību” (6). Pat Eisēbijs no Cēzarejas bija spiests savai mājas draudzei atzīt, ka homoousios lietojuši jau agrākie ortodoksālie tēvi (6). Tā viņš var secināt, ka „šis Nīkajas koncils patiesi ir ikvienas herēzes aizliegums”, un viņš to attiecina pat uz mācību par Svēto Garu, kas 360. gadu beigās bija sākusi kļūt par strīda jautājumu.

Apkopojot varam sacīt: lai gan plašais Atanāsija rakstu korpuss pievieno pārsteidzoši maz jaunu detaļu, tas sniedz vispārēju apstiprinājumu mūsu priekšstatam par koncilu. Tas arī dokumentē pieaugošo nozīmi, kāda tika piešķirta koncilam un tā ticības apliecībai kā ortodoksijas mērauklai. Kā viņš saka par Nīkaju citā, 370. gada vēstulē kādam Epiktētam, tā „bija uzvaras piemineklis pār ikvienu herēzi, bet jo īpaši pār ariāņu herēzi” (1).⁴⁹

Eustātijs no Antiohijas

Tieši Teodorēta Baznīcas vēsture (1.7.18–8.6) sniedz īsu citātu par koncilu no ceturtā dalībnieka — Eustātija no Antiohijas. Skaidrodams Sak. 8:22⁵⁰ kādā darbā pret ariāņiem, Eustātijs īsi atceras koncila notikumus. Apstiprinājis, ka notika karstas debates ar Eisēbiju no Nikomēdijas, viņš piemin, ka arī pēdējais bija izvirzījis ticības apliecību. Eustātijs tiek citēts šādi:

Kad Nīkajā tika sasaukts lielākais koncils, sapulcējās ap 270 bīskapu. ... Kad viņi sāka pētīt ticības būtību, tika iesniegts Eisēbija [no Nikomēdijas] formulējums. Tas saturēja neslēptu liecību par viņa zaimiem. Tā publiskā nolasīšana klausītājiem sagādāja lielas bēdas, jo tas novērsās no ticības, uzlikdams paliekošu kaunu tā autoram. Kad Eisēbija banda bija skaidri atmaskota un viņu bezdievīgais raksts saplēsts visu klātbūtnē, daži no viņiem, izlikdamies, ka rūpējas par miera saglabāšanu, pievienojās, lai apklusinātu visspējīgākos runātājus. Ariomaņi,⁵¹ baidīdamies, ka tik daudzu bīskapu koncils viņus varētu izraidīt no baznīcas, steidzās anatemizēt un nosodīt mācības, kas bija nosodītas, un vienprātīgi parakstīja ticības apliecinājumu. Tā viņi ar visapkaunojošāko viltu paturēja savus bīskapu krēslus, lai gan viņiem būtu bijis jātiek atlaistiem.⁵²

Kanoni un koncila vēstule Aleksandrijas draudzei (Dok. 25)

Kā redzējām, imperators izsūtīja vēstules, lai paziņotu koncila lēmumus dažādām baznīcām. Plaši tika izplatīti arī divdesmit kanoni jeb lēmumi, kas pieņemti par citiem, praktiskākiem jautājumiem. Tie mums stāsta, ka tika apspriesti dažādi citi jautājumi, kas skāra dažādus garīdznieku kvalifikācijas aspektus (1. kanons), viņu pareizu ordināciju un aicinājumu (2., 4., 9.), viņu pienācīgu uzvedību (3., 15.–18.) un atcelšanu no amata (5., 10.). Tika apspriesti un saskaņoti arī reģionālās baznīcas pārvaldes un uzraudzības principi (6.–7.). Tika saskaņoti arī ceļi, kā atkal uzņemt lajus, kas dažādos veidos bija atkrituši (11.–14.), nožēlas pilnos Pāvila no Samosatas sekotājus (19.) un shizmatiskos novaciāņu garīdzniekus (8.). Šīs apspriedes aculiecinieku aprakstos nav pieminētas, jo tie koncentrējās uz trim galvenajiem darba kārtības jautājumiem — Āriju, melītiešiem un Lieldienu svinēšanu.

Visbeidzot ir saglabājusies vēl viena vēstule, kas rakstīta koncila vārdā un īpaši adresēta Aleksandrijas draudzei — vairāku svarīgāko izskatīto jautājumu centram. Šo vēstuli saglabājis Atanāsijs (Decr. 36) un vairāki vēlāki baznīcas vēsturnieki.⁵³ Lai gan arī šī vēstule sniedz ļoti maz jaunas informācijas, tā apstiprina ainu, ko sniedz iepriekš aplūkotie pārējie aculiecinieki: ka koncilu sasauca Konstantīns; ka pirmais darba kārtības jautājums bija imperatora klātbūtnē izskatīt „Ārija un viņa piekritēju bezdievību un pārkāpumus”; ka tika vienprātīgi nolemts, ka viņš un viņa herētiskie izteikumi (un divi viņa nenožēlojošie sekotāji, Teons no Marmarikas un Sekunds no Ptolemaidas) ir jāanatemizē (3); ka koncils izskatīja arī „Melītija un viņa ordinēto pārsteidzīgo rīcību” (5) un ka, „līdzcietības skubināts”, tas atļāva viņam palikt savā amatā un izstrādāja saudzīgus veidus, kā no jauna iekļaut viņa nometnes garīdzniekus (6–10); ka arī Lieldienu svinēšana tika „saskaņota” un „laimīgi nokārtota ar jūsu lūgšanām” (12); ka visus pārējos noteikumus un lēmumus aleksandriešiem izskaidros „mūsu kungs un visaugstāk godātais līdzkalpotājs un brālis Aleksandrs, jo viņš ir piedalījies visā, ko esam darījuši, un patiesībā bijis vadītājs” (11).

Sīkais apraksts par Melītija un viņa garīdznieku reintegrācijas programmu ir visvērtīgākā jaunā informācija. Pašam Melītijam atļāva paturēt bīskapa titulu, taču „viņa agrākās nekārtīgās uzvedības un viņa rakstura pārsteidzības un nepastāvības dēļ” viņam nebija atļauts piedalīties nekādās ordinācijās vai iesaistīties citās baznīcas lietās ārpus savas pilsētas (6, 10). Tiem, kurus viņš bija ordinējis, bija jātiek no jauna iesvētītiem vietējo likumīgo (t. i., katolisko) garīdznieku rokās, un tad viņi varēja turpināt pildīt savus iepriekšējos pienākumus, lai gan viņiem bija jābūt pakļautiem garīdzniekiem, kurus pienācīgi bija iecēlis Aleksandrs (7). Viss viņiem bija jādara ar vietējo katolisko bīskapu un garīdznieku piekrišanu. Ja tāds melītiešu garīdznieks izrādījās šai kārtībai paklausīgs, tad pēc tam, kad viņam priekšā stāvošais katoliskais garīdznieks nomira, viņš varēja pāriet tā vietā, bet tikai ar Aleksandrijas bīskapa atļauju (9).

Jāievēro: lai gan gan Ārijs, gan Melītijs tika uzskatīti par nevienprātības kūdītājiem un abi koncilā tika īpaši izcelti kā ārkārtīgi maldīgi un baznīcai postoši, ar viņiem rīkojās divos ļoti atšķirīgos veidos. Ar Āriju tā bija mācības lieta, un tāpēc viņš un viņa sekotāji, kas savā mācībā palika bez nožēlas, tika nosodīti un anatemizēti. Ar Melītiju tā bija baznīcas kārtības un brālīgas procedūras lieta, tāpēc, „līdzcietības skubināts” (6), koncils viņam un viņa garīdzniekiem piedāvāja ceļu atpakaļ baznīcā — tāpat kā novaciāņiem 8. kanonā.

Nobeigums

Lai gan mēs varētu vēlēties vairāk aculiecinieku aprakstu par pirmo lielo baznīcas koncilu, tie, kas mums ir, ir pietiekami, lai apstiprinātu vispārējo stāstījumu, ko sniedz agrīnās baznīcas vēsturnieki, kuri gadsimtu vēlāk radīja pilnīgākas ainas. Šis pētījums ir centies būt godīgs par to trūkumiem. Var saprast, kāpēc tie, kas vēlas būt skeptiski par jebkādām drošām zināšanām par šiem notikumiem, šo vēlmi var apmierināt. Tomēr, neraugoties uz detaļu trūkumu daudzās jomās, tie mozaīkas gabaliņi, kas mums ir, saderas kopā, pat ja mums ir daudz dubultu gabaliņu un citi ir zuduši. Mums ir maz liecību, ka daudzie Nīkajas kristoloģijas pretinieki būtu atklāti apšaubījuši notikušo. Tikai Filostorgijs, rakstīdams vairākas paaudzes vēlāk, apgalvoja, ka ortodoksālo vidū bijusi zināma piespiešana, un pat viņš piekrīt, ka ariāņi, kas tur parakstīja ticības apliecību, to darīja divkosīgi.⁵⁴

Svinot koncila un tā ticības apliecības 1700. gadadienu, mēs to varam darīt ar pārliecību, ka zinām vispārējās aprises tam, kas tur notika un kas tika nolemts. Pateicoties visiem mūsdienu izdevējiem, mums tagad ir arī visu nepieciešamo seno avotu kritiskie izdevumi, ar kuriem strādāt, — un saprātīgi, kaut arī jau novecojuši, tulkojumi angļu valodā. Protams, tā nebija nevainojama sapulce, taču fakts, ka gandrīz ikviens baznīcas atzars uz zemes to piemin ar pateicību, apliecina tās nozīmi. Ticības apliecība piecdesmit sešus gadus vēlāk tiks būtiski pārstrādāta, tomēr tā saglabās 325. gadā izkalto pamatstruktūru un terminoloģiju. Konstantinopoles bīskapi 381. gadā un tiem sekojošo ekumenisko koncilu bīskapi stingri uzstāja, ka arī savā galīgajā formā tā vēl aizvien ir Nīkajas ticības apliecība. Un mēs rīkojamies pareizi, arī šodien to par tādu uzskatīdami.

Māc. Dr. Glens L. Tomsons (Glen L. Thompson) tika nozīmēts kalpošanai Lusakā, Zambijā, kur viņš kalpoja sešus gadus (1977–1983). Studējot seno vēsturi Kolumbijas universitātē, viņš nodibināja pirmo WELS draudzi Ņujorkā. Divas viņa lielās mīlestības — misija un evaņģelizācija, no vienas puses, un zinātniskās studijas, no otras — turpināja vadīt viņa gaitas, kad viņš mācīja Mičiganas Luterāņu seminārā un Viskonsinas Luterāņu koledžā un aizsāka to, kas tagad ir WLS Mācītāju studiju institūts (Pastoral Studies Institute). 1999. gadā viņš tika uzaicināts lasīt lekcijas SALEM Honkongā, un tā aizsākās virkne mācību braucienu, kas noslēdzās ar pilna laika kalpošanu Āzijas Luterāņu seminārā par akadēmisko dekānu un Jaunās Derības un baznīcas vēstures profesoru (2011–2020). Pensijā viņš turpina mācīt pasaules misijas laukā un WLS programmā „Grow in Grace”, kā arī pētī, raksta un uztur savas tīmekļa vietnes www.fourthcentury.com un www.PaulineRoads.com. Viņa daudzās grāmatas apskatāmas viņa autora lapā vietnē Amazon.